Bebri zeltslotiņās

Vasaras Latvijā ir īsta bauda- odi kož, dunduri arī, ēdamais aug dobē un mežā, laiks ir tikai labs un visi ir pie jūras. Apmēram tā es pavadu savas vasaras, jo gada pārējo, ne tik aizraujošo daļu, dzīvoju ārzemēs.

Kad vasara lēni sāk svērties uz rudens pusi grāvjmalās, pļavās, mežmalās un visās citās malās zaļo un citas krāsas pārņem zelta dzeltens tonis. Lielos kvadrātmetros sāk ziedēt zeltslotiņas.

Bebrs


Dodoties auto braucienā pa lauku ceļiem uz kārtējiem kapu svētkiem sanāca dzirdēt pavisam apokaliptisku vēstījumu radiofonā- priecīgi dzeltenās un ainavu košāku darošās, krūmiem līdzīgās puķes zeltslotiņas, ir bīstamas un no tām ir steidzamības kārtā jāatbrīvo katrs mūsu dzimtās zemes kvadrātmetrs, kāmēr vēl ir izdzīvojušas pīpenes, papardes un madaras. Izrādās, ka zeltslotiņas, kuras arī 30 gadus atpakaļ, tajā Vidzemes daļā, kur augu es, kuploja aiz katra stūra, ir atzīts par bīstamu svešzemju iekarotājaugu, kas eksportēts no Kanādas. Bērnībā par bīstamām gan neviens zeltslotiņas neuzskatīja, drīzāk tieši pretēji, jo, ja bērnībā plūcot jebko citu zaļu, lapainu vai ar ziediem un augļiem, varēja diezgan droši gaidīt brāzienu, zeltslotiņas mūsu ielas bērniem netika noliegtas lietot savā saimniecībā – ar tām tika barotas kaimiņu kazas, vistas un truši, kuri franciski-angliski runāt nesāka, tika būvētas nojumes un mājiņas, zeltslotiņās zumēja bites un tajās varēja spēlēt paslēpes. Pieaugušie par šo augu un tā praktisko izmantošanu neinteresējās nemaz, tāpēc zeltslotiņas manī raisa tikai pozitīvi zeltaini nostaļģiskas atmiņas, kurās protams bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai dzimtajā zemē nav nekādas vietas.

Pārspriežot katra personīgo pieredzi ar zeltslotiņām un zeltslotiņās, kolektīvi radās jautājums- kā tad šis zeltainais medus augs no Kanādas ir nokļuvis pie mums. Galu galā starp mums un Kanādu ir bijis ne tikai dzelzs priekškars, bet joprojām ir arī diezgan plats okeāns. Un te nu sākās brīvās interpretācijas lauks šķiet arī zinātniekiem un visiem pārējiem. Par oriģinālāko noteikti varētu tikt atzīts stāsts, kas dzima mūsu auto.

Senos laikos, vēl pirms mežonīgajiem 90ajiem, no Kanādas Latvijā tikuši ievesti bebri. Vai mums savu bebru neesot, nē, izrādās vēl senākos laikos esot tāda mode bijusi, ka katram vīriešu kārtas cilvēkam, lai ziemā ausis un plikais pauris nesalst, esot vajadzējis galvā likt kažokādas cepuri jeb tautā saukto pižiku. Tajos laikos visi grāvji, upes un ezeriņi esot bijuši pilni ar šiem palielā izmēra koku grauzējiem dzīvniekiem, tad nu vīri visai nadzīgi devušies bebriem pa pēdam un rīkojušies tik uzcītīgi, ka nākošajai paaudzei, ja nu tēva pižikā iemetušās kodes un tas vairs nav lietojums, dzīvā izejmateriāla cepurēm vairs neesot bijis. Tad nu ekologi, biologi, zoologi un visi pārējie cepurēs un bebros ieinteresētie esot sākuši skatīties, kur tos bebrus dabūt. Izrādās esot liela izceļot gribētāju bebru populācija Kanādā, domāts-darīts no tālā aizokeāna Latvijā importēti pirmie divi pāri kanādas bebru.

Tālāk teorija, kas sākotnēji apskatīja zeltslotiņu jautājumu, noslīd līdz bebru zemastes līmenim- bebru zarnu traktā esot bijušas zeltslotiņu sēklas, kas izvadītas pa attiecīgo, vietu Latvju zemē esot savairojušās bīstamos un mūsu vietējos augus apdraudošos mērogos.

Savukārt mūsu zemē mitinošies bebri noteikti esot pēcnācēji varenajai lidojošo bebru ciltij. Vēl pirms nacionālo bebru beigām, bebri kādā attālā provincē esot izbeigušies arī Kanādā, zinātnieki un pētnieki par daudziem dolāriem salikuši galvas kopā un izdomājuši, ka bebri varētu tikt ielidināti savā jaunajā mītnes vietā pa gaisu. Zinātnieku izstrādātais plāns nozīmējis, ka bebri no helikpotera, kā īsti jūras kājinieki, izsēdināti no gaisa ar izpletni. Diemžēl šī innovatīvā projekta praktiskā daļa nav ietvērusi bebru lidoprasmju apmācību, kā rezultātā zinātnieki novērojuši, ka, lai cik bebrus viņi palaistu pa vējam, uz zemes bebru skaits neesot palielinājies nemaz un nepavisam. Laikam tomēr bebri nav apveltīti ar patstāvīgu lidotpēju, prātoja mani ceļabiedi, ierodoties pie kapu sētas vārtiem, kuri bija dekorēti nevis ar bebriem, bet ar zeltslotiņām.

Zeltslotiņas

Atstāj savu komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *