Secinot, ka pats uz mūsu galvām nekas neuzkritīs un atvaļinājums ar patstāvīgas dzīves elementiem darba formā ir beidzies, ātri bet smagi, pats pieņemas lēmums atgriezties mātes Eiropas un kapitālisma skavās jeb stāties darba attiecībās Spānijas kontinentālajā daļā.

Kanāriju salu arhipelāgs atrodas nu ļoti uz dienvidiem Atlantijas okeāna vidū, kur transports parastais ir prāmis, kas ar autobusu saraksta cienīgu regularitāti vizina gan starp salām, gan uz politiski piederīgo kontinentālo Spāniju.

Kā jau gandrīz visiem cilvēkam, Trīs vīru laivā padomu par ceļot viegli arī mums ir neiespējami ievērot un kaut skaitliski mēs neesam pieauguši, tomēr kubikmetriski gan, nekas nav labāks par pārcelšanos, lai uzzinātu cik ārkārtīgi daudz nevajadzīgu mantu Jums pieder, ņemot vērā, ka katrs metrs kubikā maksā daudzus eiro. Tādējādi vairs nemaz nav šaubu un grūtību atteikties no vairs nederošām pirms pāris gadiem no modes izgājušajām izejamām kleitām, 101 suvenīru nieciņa, 7 viena izmēra katliem un 5 dīvāna plediem, kuri nekad nav bijuši lietošanā. Visu pārejo trīs stipri puiši vienā rīta cēlienā un bez kāzu servīzes elementu saplēšanas iekrāmē 210 kastēs. Nē, istabas augus un kaķus gan kuģa konteinerā krāmēt nevarot un diemžēl bērnus arī ne. Tad nu paēdot vakariņas bez galda piederumiem un no papīra šķīvjiem, uzstellējot modinātāju tā, lai var paspēt vēl pamāt ardievas šim mazajam kontinentam, cienīgi kā kārtīgs Eiropiešu ceļotājs uz Titānika klāja, tiek negulēta pēdēja nakts uz salas. No rīta izrādās, ka manam dzīves kompanjonam ir obligāti jāpaņem līdzi (nu apmēram tikpat obligāti kā man ceļo līdzi vismaz 20 dažādu šķirņu orhidejas, padarot manu auto par tādu kā paradīzes dārzu ar ļoti sliktu redzmību no iekšpuses) no citām dienvidāzijas salām atvesto, protams atvērto, orģinālo sojas mērci, kura neticamā ātrumā tiek ielidināta pie uzkožamajiem jūras ceļojumam paredzētajā ledus somā. Par šī procesa rezultātiem nedaudz vēlāk, tomēr ar piepildi, ka joprojām esam precējušies.

Izrādās, ka, lai nokļūtu uz prāmja uz veco Eiropu, nekādi kūkodi mobilā formā neder vis. Pēdējā cietzemes teritorija pirms jaunās pasaules atklāšanas no kuras ceļā devās pats Kristofers Kolubs ir Las Palmas de Gran Canaria osta, starp 4 stāvu māju augstumā esošām jūras konteineru grēdām, celtņiem, peldošajām kuģa remontu rūpnīcām, apmaldīties ir vieglāk par vieglu, kuģniecības birojā tomēr esam tikuši pie biļetēm papīra formā, kam vajadzētu derēt līdz Eiropai. Paldies Dievam, kaķiem biļetes neprasīja, kaut gan viņi kakafonijā ar trim neizgulējušamies bērniem auroja ļoti nelabi. Tad nu tikai mums jānokļūst līdz pašam pārvietošanās pa jūru līdzeklim, lieki teikt, ka nekāda pēdējā skatiena uzmešana salai neizdevās, jo kuģa vēderā mēs ielidojām kā pēdējie divi auto un kamēr es vēl nebiju paspējuis izkāpt no auto, kuģa vēderā ar ļoti skaļu troksni tika noglabātas tauvas- pēdējais elements, kas mūs piesaisīja pie cietzemes. Mūsu iztēlē lolotais jūras kruīzs varēja sākties.

Skrējienā ieņēmuši kajīti un atstājuši mājdzīvniekus viņiem paredzētajās telpās, secinājām, ka baro labi un daudz, ko lielākā daļa mūsu ceļabiedru arī izmanto nekavējoties. Bara instinkta vadīti pievienojamies arī mēs, priekš manis šī maltīte atmiņās ir ieguvusi Kristus pēdējo vakariņu nozīmību. Jo tā tiešām bija mūsu pēdējā maltīte nākošo gandrīz 48 stundu laikā. Jūras dieviem nepavisam nelikās, ka mums vajdzētu pamest šo salu, vai nepietika ar brīdinājumu paspēt uz kuģa vienu minūti pirms tā atiešanas? Nē, jūrā pūta tādi vēji, ka viļņi manam vēderam piebaidīja jūras slimību vēl pirms Gran Canaria sala bija pazudusi aiz apvāršņa. Mūsu kajītei jau iesākumā indīgi smaržojot pēc sojas mērces drīz pievienojās cits aroms. Praktiskais latvietis manī par iespējamo jūras viļņošanos bija iedomājies, tāpēc pēdējais pirkums uz salas bija tabletes, kas aptur vēderu pirms tā izkāpšanas, ko tabletes arī tiešām efektīvi nodrošināja. Diemžēl es ātri secināju, ka tā bija smaga kļūda, mani dzīves un ceļa biedri tabletes iekšā ņēma, tomēr tās tikpat ātri nāca atkal ārā… Toties es ar lielu regularitāti un pēc desmitās reizes jau profesonāli tīriju kajītes tualetes telpu. Iespēja praktiski barot zivis arī tika atcelta, jo prāmja kapteinis drīz vien paziņoja, ka ir pamanījis ne pārāk labvēlīgos laika apstākļus un iespēju iziet uz klāja slēdz. Varu tikai ieteikt piedāvājumā iekļautās brokastis, pusdienas un vakariņas tomēr neiegādāties uz sauszemes, ja nu tomēr, tad rezervējiet tās uz kuģa okeānā, novērtējot savu spēju apēsto noturēt iekšā. Varbūt šādi ceļot būtu noderīgi tiem, kas vēlas nomest svaru? Izkāpjot Kanāriju salās bikini fits ir garantēts.

Beidzot, pēc ilgākājam divām dienām manā mūžā, lēni iepeldot Huelvas ostas akvatorijā, kurā nekas neviļņojās un beidzot dodoties apciemot kaķus, sagatavojoties tos tūlīt atmazgāt, jāsecina, ka kaķu gēnos ierakstīts, ka tie ir braši jūras ceļotāji- paši tīri un bļodas arī. Un nav ļaunuma bez labuma, kad prāmis ar varenu pūtienu piestājis krastā, kas pēdējais iebrauc, pirmais izbrauc un mēs kā mazas skudras, tieši pirms ar banānu kravu pielādētajiem smagajiem auto, piermie izbraucam no kuģa. Auto brauc pa rampu uz augšu un vienīgais, ko redzi, ir debesis, tieši tā es arī jutos- kā nokļūstot debesīs, bet dzīva. Lieki teikt, ka uz Kanāriju salām netaisos pārcelties vairs nekad, krūza plāni atcelti līdz pensijas vecumam un man ir parādījusies alerģija uz sojas mērci.