Bērnībā intriģējoši dzirdēts tika par kādām salām, kas tiek dēvētas par suņu salām. Lielāku skaidrību par šo salu saistību ar suņiem neizdevās iegūt arī daudzskaitlīgajās ģeogrāfijas stundās skolas laikā, tad nu šo salu esamības fakts un saistība ar suņiem grima kādā attālā prāta nostūrī, līdz brīdim, kad jau vairākus gadus Spānijas kontinentālajā daļā dzīvojot, tika pieņemts lēmums, uz šīm salām pārcelties uz palikšanu.

Domāts darīts, paši, bērni un kaķi, mašīnas un iedzīve kuģoja uz šo Spānijai piederošo aizjūras teritoriju, bet pēc 2 okeānā pavadītām naktīm un dienām, bija jāsecina, ka līdz cietzemei kontinenta veidolā no šīm salām ir diezgan patālu. Tas lika aizdomāties par iespējamo kultūras, gastronomisko un visādu citu atšķirīgumu galapunktā. Par šiem aspektiem citreiz, bet atgriezīsimies pie suņiem.

Pārcelšanās lēmumu darot zināmu tuvāk un tālāk stāvošām personām Latvijā, pāris reizes atkal tika dzirdēts pieminam šo salu neoficiālo nosaukumu latviešu valodā- suņu salas. Tomēr nekādi citi paskaidrojumi par tierra de canis saņemti netika. Kad Gran Canaria salā jau nodzīvots kāds laiciņš, ikdienas gaitās dodoties, visādi vairāk vai mazāk spalvaini, izmēros no žurkas līdz nelielai govij, radījumi, kas kakināšanas nolūkos izlaisti no telpām sastapti ir gan, bet vai šiem suniski nereprezentablajiem īpatņiem, kas diezgan bieži tērpti komiska izskata kostīmos, būtu kāda saistība ar visnotaļ plašas teritorijas apzīmējumu? Par to nu gan jāšaubās.

Tad jau jebkurš nostūris Amerikas tālajos ziemeļos būtu jāpārdēvē par Haskilandiju vai LosAngelosa par Čivavciemu.

Kad nu beidzot pienākusi nedēļas nogale, katram latvietim tuva un saprotama vēlme ir doties ārpus pilsētas uz laukiem. Uz šīs salas ir tikai divas iespējas, kurā virzienā doties- jebkur, kas ir uz leju ir visnotaļ zils ūdens un gandrīz jebkur, kas ir uz augšu ir zaļš. Lai arī mēs latvieši, izņemot Alūksni, ar savām sniegotajām virsotnēm, ezeriem, salām un vispār mazlatviskumu ainavā un cilvēkos, esam līdzenumu cilvēki, te nu izvēle ir viennozīmīga- zaļš- tā ir nepieciešamība un šauboties par auto nest un vestspēju dodamies augšā. Izrādās ļaudis šeit mitinās arī pilnīgi nepraktiskās un ar vājiem nerviem nesasniedzamās vietās. Cilvēki vienmēr ir bijuši ļoti radoši un ar izteiktu mazākuma kompleksu- tātad jo augstāk, jo tālāk, jo sarežģītāk, jo… hmm… Jo vairāk to gribas, laikam. Tad nu apdzīvots ir katrs kalna gals, aizas mala un klints stūris. Nekustamā īpašuma sludinājumi skan- izīrēju plašu lauku māju, sava ūdens galerija, tas domājams būtu akas ekvivalents, piebraucamais ceļš 50m zemāk vai augstāk. Tas nozīmē, ka mašīnu pametīsi, par novietošanu nevar būt ne runas, uz ceļa, no kura ar saviem iepirkumu maisiem, bērnu ratiem un visu pārējo izdzīvošanai civilizētiem ļaudīm nepieciešamo, stiepsies augšā pa akmenī cirstām kāpnēm 50 m pa vertikāli vai daudz negraciozāk velsies lejā. Eksotika un fiziskajai formai noderīgi. Vēl jāpiemin, ka lielākajā tiesā šāda tipa dzīvesvietu suņi dzīvo uz mājas jumta. Varbūt tāpēc šāds salu nosaukums? Uz jumta dzīvojošie, bieži, vairāki četrkājainie draugi pirmie pamana Tavu klātbūtni un vēl ilgi par to ziņo visiem, kas vien nevar to nedzirdēt.

Tomēr pat uz jumta dzīvojošie suņi ir maznozīmīga daļa šo salu faunas. Suņu uz salas nav uzkrītošā vairākumā, jo salīdzinoši Madridē, kur plkst 7os no rīta no 13stāvu mājas veļas ārā nīgri suņinieki ar saviem lolojumiem nebeidzamā skaitā, lai nomēslotu vietējo 3 koku parku, pēc šī skata ir pilnīgi skaidrs, ka suņu, uz kvadrātmetru un metru pa vertikāli, ir vairāk Madridē.

Kad nu tu tāds pēc lauku gaisa izslāpis un no brauciena pa ļoti līkumainu ceļu apdullis, velies ārā no auto, kuru ar lielām grūtībām esi kaut kur atstājis, Tevi sagaidīs koši dzeltens acu pāris. Ko, Jūs varbūt padomājāt kanārijputniņi? Nē, tie sen ir izķerti un dzīvo pārsvarā būrīšos. Šīs acis pieder citai civilizāciju vienmēr pavadošai radībai. Krāšņam putnam, kas nelido, dēj olas un no rīta un jebkurā citā sev izdevīgā laikā ceļ skandālu. Šīs salas jau sen būtu jāpārsauc par vistu salām, jo te jebkur ir sastopami brīvi uz savām kājām staigājoši koši un stalti vistas un gaiļi. Visbiežāk ģimenes lokā, lai gan ģimenes, kā jau mūsdienās mēdz būt, ir dažādas, ar cāļiem, ar vairākām vistām, ar vairākiem gaiļiem. Viņi ir sastopami visur- uz ceļiem, uz šosejām, bērnu parkos, auto stāvlaukumos, ciematiņos, laukumos, jebkur un lielos daudzumos. Pirmajās reizēs redzot šos mājputnus likās, ka tie būtu izbēguši, ka varbūt būtu jāpalīdz nokļūt uz mājām, tomēr pēc 20ā eksemplāra sastapšanas uz brīvām kājām, šaubu vairs nekādu, košie, krāsainie un lepnie putni ir salas identitātes elements. Arī salas galvaspilsētā uz ielas tieši pretī vistu ceptuvei gaišā dienas laikā pastaigājās viens tāds paliels cālis, tā arī nesapratu vai devās prom no vai uz ceptuvi.

Savukārt bērnu dārzā dzirdēju pastāstiņu, ka kāds Guardia Civil jeb bruņots zemessargs esot ticis lūgts no vairākiem viņa ciemā dzīvojošiem vecāka gadagājuma ļaudīm, vai viņš nevarētu darīt ko lietas labā, jo gaiļi lūk terorizējot vietējos atkritumu konteinerus un ne viens vien esot ticis gandrīz pie sirdslēkmes, kad krēsliņā devies ar savu atkritumu nešļaviņu un te pēkšķi no konteinera ārā ar nelabu brēcienu šāvies šis velna putns. Likuma pārstāvja tālākā rīcība man nav zināma, bet viņš pavisam viegli būtu varējis tikt pie gardām pusdienām. Jebkurš, pat tie, kuriem mednieka gēni ir pilnīgi atrofējušies, šeit varētu tikt pie lepna cepeša. Pietiek atstāt auto durvis vaļā, lai vakariņas jau būtu tavā piknika grozā iekšā. Un autovadītājiem, kuri nevēlas ātri tikt pie spalvainām pusdienām vai bampera rotājuma ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo no katra stūra, pagrieziena, palmu pudura jebkurā brīdī lepni var izsoļot gailis vai vista ar savu jaunāko paaudzi, ikdienas steigu nomainot pret ornitoloģiskām aktivitātēm putnu vērošanas veidā. Manā leksikā šīs salas jau sen ir pārdēvētas par vistu salām, skan eksotiski vai ne?