Kādu laiku nodzīvojušajai šajā mazajā kontinentā jeb Gran Canaria salā, precīzāk tās ziemeļos, ne īsti augstu kalnos, ne lejā pie jūras- mazā, bet ļoti darbīgā ciematiņā, staigājot un braucot pa ceļiem augšā un lejā, sāku ievērot šeit apkārt esošās krāsas. Lielāko ainavas un uzmanības daļu piesaista mājas ar to brīžiem pat kliedzošo košumu, tomēr nedaudz pieverot acis uz šo arhetoniski pilnīgi kakofonisko krāsu pārbagātību izdodas pamanīt arī dabas toņus un šur tur vīdošo vairāku toņu zaļumu un pelēkumu. Ieskatoties rūpīgāk šis zaļpelēkais tonis pananāms vietvietām, tādos kā mazos laukumiņos, kā pleķīšos. Šeit lauku saimniecība notiek vai nu lielos banānu zālei atvēlētos laukos vai vertikāli, daudzpakāpju un terašu veidā ar praktiski pilnīgi neiespējamu pieeju. Vulkāni stāvējuši pie šīs salas šūpuļa un kalniem noteikti ir pilnīgi vienalga vai lauku apsaimniekotājiem, šiem sīkajiem un sīkstajiem vīriem un sievām, ir vajadzīgs traktora papildspēks vai nē, zemes ir tik, cik tās ir un tur kur viņa ir, ja jums tā varētu būt noderīga, par pieeju gādājiet paši.

Atgriežoties pie pelēkā zaļuma un tā atkārtošanos vietvietām pilnīgi nesaprotamās vietās, nu piemēram tieši virs autobusa pieturas jumta apmēram 50 cm platā dobē vai pareizāk sakot kalna slīpumam atkarotā zemes strēlīte, ciešāk ielūkojoties jāsecina, ka tie pavisam noteikti ir īsi un resni, bet puravi. Vai arī citur redzamā zemes ielāpiņā esošais zaļums, kas vīd no pavisam dziļas ielejas, varētu būt puravi un jā, ar grūtībām piekļūstot tuvāk redzams, ka zaļums ir gan tas pats, tātad atkal puravi! Ņemot vērā pilnīgi neloģisko un stratēģiski neiespējamo puravu atrašanās vietu tiecos domāt, ka tie varbūt ir savvaļas puravi, tomēr mazo lauciņu regularitāte un esamība arī pie dažām dzīvojamajām mājām, to miniatūrajos dārziņos un kopā ar rozēm, liek domāt par puravu īpašo statusu. Vai to varētu skaidrot ar puravu obligāto nepieciešamību ikdienas uzturā? Jāsaka, ka cik nu man ir nācies baudīt salu autentisko gastronomiju, puravus brokastīs es neesmu ēdusi, tāpat puravi noteikti nav sasopami katrā virumā un maltītē. Varbūt puravi ir tradicionāls ēdiens, piemēram, Ziemassvētkos? Par to painteresējoties, formulējot jautājumu zinātniski pilnīgi neitrāli- pat neminot zaļibaltos kātus, saņēmu atbildi, ka Ziemassvētkos galdā tiek celts viss cits, tikai ne jebkāda veida dārzeņi- sākot no kazas cepeša un beidzot ar pildītu tītaru. Varbūt tajā tītarā tiek bāzti puravi? Šeit nu mana gastronomiskā izpēte apraujas, bet ir pilnīgi skaidrs, ka lai šo jautājumu izpētītu metodoloģiski precīzi būs vien jāgaida kamēr mani kāds ielūgtu Ziemassvētku vakariņās un ņemot vērā, ka būtu jāielūdz vesels bars, kas parasti visur dodas ar mani kopā, visdrīzāk tik resnu tītaru, lai vai ar ko pildītu, mums galdā tomēr neliktu.

Jopropojām atklājot mazus puravu lauciņus pārsteidzošās lokācijas vietās- pēdējais atradums ir aiz pilsētiņas policijas iecirkņa, sāku apsvērt vai puraviem tomēr nav kāda mitoloģiska nozīme, nu apmēram, kā dillēm latviešiem. Varbūt puravu kāti pasargā no naktī lidojošām raganām vai kāda cita ļaunuma?

Ar dillēm ir nedaudz atšķirīgi, jo dilles latviešiem der pie pilnīgi jebkādiem ēdieniem, piemēram slīcinātas zupā, lai arī uzpeld, visos iespējamos salātos, tajā skaitā lepnajos un importētajos cēzara, par marinādēm pat nerunājot un maizi taču arī var ēst ar dillēm.  Tomēr man šķiet, ka dillēs vairāk par gastronomiju ir kāda maģija. Tās tiek sētas un pašas sējas un aug ap katra latvieša māju un katrā melnzemes gabaliņā, tām nav nekas pretī augt kopā ar puķēm un vispār- ja Tu, kā latvietis, pat dilles neproti audzēt, nu tad galīgi esi pazudis. Man ir tādas aizdomas, ka ar puraviem uz salas būs tāpat. Ja nu neko citu nevar, tad nu vismaz puravus var. Un kad Tu dodies uz tirgu, lai iegādatos kaut ko sulīgu un tropisku, piemēram papaiju, miesās krietni ražens, kas liecina, ka diētas pamatā diez vai ir puravi, pārdevējs puravus vienkārši iedot tāpat, par baltu velti, kā sveicienu. Jāsecina, ka puravi ir kaut kas starp dillēm un puķēm. Manuprāt ļoti praktiski, jo lai vai cik ekoloģisks Tu nebūtu, puķes taču ēst nu gluži nesanāks, bet, kad, to skaistums būs zudis, ārā no mājas tās būs jānes, toties puravus it labi ņēmu un izvārīju franču stilā. Kā? Vichyssoise. Diļļu, ko uzbērt pa virsu, man gan nebija. Acīmredzot tāda puslatviete vien esmu.